Ik pa laikam lasu avīzes, izgriežu vārdus, vārdu savienojumus vai teikumus, kuri man iepatīkas, saista, šķiet smieklīgi vai neveikli. Tam ir vajadzīgs nazis avīžu graizīšanai un balts A4 papīrs. Vārdus ir iespējams salikt kā vien sirds vēlas; lai tie turētos kopā, vajadzīga tikai līme. Tā rodas ekonomiski izveidots teksts – izmantojot vārdus, kuri jau ir lietoti citā kontekstā. Brīdī, kad nolemju salikt citātu kolāžu, man nav nojausmas par sižetu un tā pavērsieniem. Stāsts rodas, atlasot savienošanai to, kas iepriekš ar nodomu savākts. Nodoms, vārdus krājot, parasti ir aizrautīgas izklaides līmenī.
Es pati sev piedāvāju teksta variantus un izvēlos vienu, paļaujoties uz sirdsbalsi, kurai nav svarīgas pieturzīmes, bet ir svarīga baudas un ciešanu mūžam svārstīgo attiecību vērošana. Tā neviļus pievēršos dzīves dārza iemītniekiem un piederumiem, dzīvnieku pasaulei, laika apstākļiem un dabas parādībām, garastāvokļiem caur krāsu apli, ļoti lielai nepieciešamībai pēc smiešanās, sadzīves priekšmetu attiecībām un tamlīdzīgi – kur visam ir īpašības un iekšējā dzīve. Šādas sarunas ar sevi top ne tikai kaut ko meklējot, bet arī cerot pēkšņi atrast nevis ko vienkārši noderīgu, bet būtisku.

Now and then when reading newspapers, I cut out some words, word combinations or sentences which out of sudden take my fancy, seem funnily, awkward or clumsy. All one needs, is a pen-knife for cutting the papers and a sheet of white A4 paper. It is possible to set the words together to your heart’s liking; only glue is needed to keep them together. In such an economical way a text is created – by using words which already have been used in another context. At the moment, when I decide to arrange a collage of citations, I have no inkling of the subject and its turnabouts. The story appears by picking out from already purposefully gathered words and phrases and connecting them together. The purpose, while collecting the words, usually is on the level of a vehement entertainment.
I offer to myself variations of a text and select one, following the voice of my heart, which neglects punctuation but observes thoroughly the ever volatile relationship between pleasure and suffering. So, unawares, I focus on inhabitants of the life’s garden, things and objects, the animal world, weather conditions and nature phenomena, various moods through the rounds of colors, a big thirst for laughter, relationship between household objects and so on and so forth – where everything has its own characteristic features and its own inner life. Such conversations with myself are created not only looking for something, but also hoping to suddenly find something not simply useful but also essential.